TAUTAS TĒRPU CENTRS SENĀ KLĒTS

Maruta Grasmane, “Krustpils novada tautas tērps.”

Rīga, E. Melngaiļa mākslas centrs, 1995.

Maruta Grasmane, “Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana.”

Rīga, Apgāds “Rasa ABC”, 2000, 2002, 2013.

Maruta Grasmane, "Latvieša cimdi"

Rīga, Apgāds "Zelta grauds", 2012.

Rīga, Senā klēts, 2014.

Translate This Page

LATVIEŠU ARHEOLOĢISKAIS UN ETNOGRĀFISKAIS TAUTAS TĒRPS

Latviešu tautas tērpi ir ļoti nozīmīga un nacionāli savdabīga latviešu kultūras mantojuma sastāvdaļa. Tautas tērps ir veidojies un pastāvējis noteiktos ģeogrāfiskos un ekonomiskos apstākļos un nepārtraukti attīstījies dažādu tradīciju ietvaros. Savu iespaidu atstāj gan sarežģītie vēsturiskie procesi, gan ģimenes attiecības, ļaužu nodarbošanās, tradīcijas.

Latviešu tautas tērpus iedala arheoloģiskajos un etnogrāfiskajos tautas tērpos.

Par arheoloģiskiem tērpiem un rotām uzskatāmi atradumi, kas iegūti arheoloģiskajos izrakumos apbedījumu vietās un ir rekonstruēti. Parasti mirušos apbedīja svētku tērpos, kas bagātīgi izgreznoti ar bronzas rotām. Ziņas par šiem tērpiem attiecināmas uz 7. - 13.gs., kad Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu ciltis: latgaļi, kurši, zemgaļi, sēļi, un somugri – lībieši.

Etnogrāfiskie tērpi attiecināmi uz 18. un 19. gadsimtu. Par latviešu etnogrāfisko tautas tērpu sauc zemnieku apģērbu, kurš ir veidojies un attīstījies daudzu gadsimtu gaitā un pastāvējis līdz 19.gadsimta vidum, kad to pakāpeniski nomainīja pilsētas modes apģērbs. 19. gadsimtā Latvijas lauku iedzīvotāji sadzīvē lietoja ikdienas darba apģērbu un  goda jeb svētku tērpu. Goda tērpi ir grezni gan krāsās, gan rakstos. Iespējams, goda tērpu pēc noteiktām tradīcijām darināja tikai īpašiem svinīgiem dzīves gadījumiem. Latviešu tautas tērpi tiek apvienoti piecos tautas tērpu kompleksos.

 

Vidzeme allaž ir bijusi jaunu ideju un domu aktīva apguvēja un nesēja dzīvē. Senākās Vidzemes tērpu darināšanas un rotāšanas tradīcijas ilgāk uzglabājās Austrumvidzemē, kur sastopamas 19. gs. sākumā izšūtas villaines, grezni izšūtās apaļās sievu cepures, zīļu vainagi un krāsaini kreklu izšuvumi. Jo vairāk uz Rietumiem, jo redzamāka Vidzemes lielāko pilsētu (Rīgas, Cēsu, Valmieras) ietekme. Rīgas iedzīvotāju ģērbšanās kultūra atstāja ietekmi uz latviešu tradicionālā tautas tērpa attīstību Rietumvidzemē.

Vidzemē 19.gadsimtā auda krāšņus strīpainus, rūtainus, šķērssvītrainus, sīkrakstainus brunču un citus audumus. Vidzemes skroderi, iegūstot laikmetīgas profesionālas iemaņas, ātri iemācījās piegriezt un pašūt sarežģīta piegriezuma vīriešu un sieviešu apģērbu sastāvdaļas. Sievu galvassegas bija dažāda piegriezuma torņcepures, kas pārsietas ar zīda lakatiem, bet meitu zīļu vainagu vietā nāca matauklas un sienamie vainadziņi.





Latgales tautas tērpi pieskaitāmi Austrumlatvijas Daugavas labā krasta kultūras apgabalam. Savu iespaidu uz Latgales tautas tērpa attīstību ir atstājuši aktīvie tirdzniecības sakari pa Daugavu, spēcīgā katoļticība, kā arī laiks Krievijas impērijas sastāvā.

Visarhaiskākais un stilistiski vienotākais Latgales tērps ir Abrenes novada baltais tērps. No iepriekšējiem gadsimtiem Latgale saglabājusi bagātu celu un citu austo jostu klāstu. Paša 19. gs. sākuma darinājumi ir Krustpils greznās izrakstītās (izšūtās) villaines. Rūtainie un strīpainie Latgales brunču audumi ir izteikti 19. gadsimta 2. puses kultūras nesēji. Sena un Latgalei raksturīga sievu apģērba sastāvdaļa ir izšūtie pārpieri, dažādu sējumu galvasauti un zīļu vainagi meitām.

 













Augšzeme jeb Sēlija – baltu tautības sēļu apdzīvota teritorija atradās Latvijas dienviddaļā Daugavas kreisajā krastā. Tradicionālo tautas apģērbu, tāpat kā citos apgabalos, darināja no pašgatavotiem vilnas un lina audumiem. Kā vecākā tērpa sastāvdaļas minami krekli ar ieaustiem sarkaniem rakstiem, greznas villaines, jostas. Vissenākā apģērba sastāvdaļa ir galvasauts, kam ir īpatnējs sējuma veids un tas ir visgarākais galvasauts Latvijā – līdz 4 metrus garš.

  

      

Zemgales novadam raksturīgi grezni, rakstiem bagāti brunči, kas ir salīdzinoši jauni. Tie darināti ap 19.gadsimta vidu. Iedzīvotāju turība zemgaliešiem ļāva tērpā pielietot daudz sudrablietas, tai skaitā smagas sudraba krelles. Zemgalē 19.gadsimta svētku tērps bija ļoti krāšņs. Tas  sastāvēja no balta, divvirziena izvilkumā bagātīgi izšūta linu krekla, dažādiem skujotiem, galdainiem, rozīšu vai zvaigznīšu rakstā austiem brunčiem, auduma vestes ar sudraba vai dzintara pogām. Baltās villaines ar grezno ceļu apaudu, kas saspraustas ar lielu sudraba saktu, un rakstainās jostas Zemgalē nāk mantojumā no iepriekšējo gadsimtu tērpiem.

 

          

Kurzemes tērpos, pateicoties aktīvajiem sakariem pa jūru, 19.gs. beigās ienāca Latvijai netradicionāli materiāli. Tērpu apdarei bagātīgi izmanto ievestas lentas, vizuļus, pērles, zīda un samta audumus. Taču Rietumkurzemē ir saglabājušās arī ļoti arhaiskas, pat vairāku gadsimtu senas sieviešu apģērba daļas, kā spangu vainags un tumši zilās mēlenes, daudzu gadsimtu senais villaiņu darināšanas un segšanas veids uz viena pleca Dienvidkurzemē. Kurzemnieces savu bagātību izrādīja ar daudzām bagātīgi rotātām villainēm, vienlaicīgi sedzot pat 3 villaines, saspraužot tās ar lielām kaltām sudraba un pat zelta saktām.  Īpaši greznas ir lielās sudraba apzeltītās saktas, rotātas ar sarkaniem vai zaļiem slīpēta stikla akmeņiem. No seniem viduslaikiem mantoti sievu galvasautu un lakatu siešanas paņēmieni. Jāmin ādas jostas ar metālā kaltām greznām sprādzēm vīriešu tautas tērpiem un metāla jostas sleņģenes. Kurzemes tērpi rāda tipiskas Latvijas 19.gadsimta otrās puses kopīgās apģērbu attīstības tendences.

 Tradicionālā tautas tērpa maiņa visos kultūrvēsturiskajos apgabalos nenotika vienādi. Rezultātā daudzās vietās vienlaicīgi saglabājās gan senāki, gan jaunāki tērpu darināšanas un rotāšanas paņēmieni, kas cits citam uzslāņojās un reizēm pastāvēja paralēli.            

 

 

Arheoloģiskās un etnogrāfiskās rotas.

Latviešu tautas apģērbā liela nozīme bijusi rotaslietām. Dažām rotaslietām bija arī praktiska nozīme – ar tām varēja saspraust apģērbu, tās lietotas jostu savienošanai (saktas un vīriešu jostu sprādzes). Citām rotām- krellēm un gredzeniem ir tikai rotājošs raksturs. Rotu valkāšanas tradīcijas un to darināšanas māksla veidojusies līdztekus visas cilvēces attīstībai- savijoties garīgās un materiālās kultūras nosacījumiem, tā izveidojot atsevišķu rotu un to komplektu stilistiku, greznumu un kompozīciju.

Bagātu materiālu par rotaslietām dod arheoloģiskie izrakumi, bet par 18. un 19.gadsimta rotām – etnogrāfiskais materiāls. Viens no latviešu amatiem, kas kopš 13.gadsimta bija sasniedzis augstu attīstības līmeni, bija rotkaļu amats. Arheoloģiskajos izrakumos atrastās sudraba un bronzas rotaslietas bija tehniski labi izstrādātas. Arheoloģiskās rotas galvenokārt darināja no vara sakausējumiem, kurus latviešu arheologi apzīmē ar vārdu “bronza”. Bez bronzas rotām sastopamas arī no misiņa un tombaka darinātas rotas.

Latviešu rotaslietas dalāmas 3 lielās grupās – kakla, krūšu un roku rotaslietas. Salīdzinot 18. un 19.gadsimtā sastopamās kakla rotas ar arheoloģiskajos izrakumos atrastajām lietām, var secināt, ka kakla rotas zaudējušas savu agrāko nozīmi. Visizplatītākais rotu veids 18. un 19.gadsimtā ir krūšu rotas – tās ir sudraba saktiņas krekla apkakles saspraušanai vai lielākas, vidējas un ļoti lielās saktas villaiņu saspraušanai. Īpaši greznas ir lielās sudraba apzeltītās saktas, rotātas ar sarkaniem vai zaļiem akmeņiem. Tās spraustas pie Kurzemes tautas tērpu villainēm. Latvijas Rietumdaļā gar jūras piekrasti rotas darinātas no dzintara – tās ir krelles un piespraudes. Vīriešu tautas tērpus rotā ādas jostas ar metālā kaltām greznām sprādzēm un arī  metāla jostas – tā saucamās slenģenes. 

 

 

Latviešu rakstainie cimdi.

             Latviskā cimda filozofija ir unikāli bagāta savā rakstu daudzveidībā, krāsu salikumā un pielietojumā. Latviešu cimdi visspilgtāk izsaka latvisko gaumi, radošo prieku un izdomu, amata prasmi, latvisko pasaules izpratni. Cimdi ir viena no īpatnējākām un skaistākām latviskās identitātes izpausmēm, kas turpina saglabāties arī mūsdienās. Arheoloģiskie izrakumi liecina par to, ka cimdu adīšanas un valkāšanas tradīcijas Latvijā sākušās ap 10.gs. Tie ir visvecākie cimdu paraugi visā Ziemeļ- un Austrumeiropā. Ir etnogrāfiskie pētījumi un cimdu rakstu zīmējumu un cimdu paraugu uzkrājumi, kā arī norādīti ceļi, pa kādiem attīstījies raksts un adīšanas tradīcijas. Cimdu raksti un cimdu paraugi vairākos tūkstošos uzkrāti Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātniskajā arhīvā un Latvijas muzeja Etnogrāfijas nodaļā. Ir izdotas vairākas cimdu rakstu grāmatas.

                 Ar cimdiem rokās latvieši strādāja (darba cimdi) un īpaši greznojās (goda cimdi). Ir pierādīts, ka neviena tauta cimdus nelieto tādā daudzumā, kā latvieši. Latvietim cimdi ir ne tikai praktisks apģērba gabals, bet arī priekšmets ar dziļu simbolisku jēgu - tā saucamie dāvināmie vai ceremoniju cimdi. Cimdu simboliskā loma latviešu tautas sadzīvē un svētku (godu) rituālos visspilgtāk izpaužas dažādos dzīves gadījumos, kad cimdu pāris tika lietots kā dāvana vai ziedojums. Līdz pat 19.gs.vidum cimdu «sviešanai» bija maģiska nozīme, tā it kā nodrošināja sekmes mājas darbos un veicināja turību. Svarīga ir cimdu ziedošana, nodrošinot dzimtas turpināšanu gan gaidībās, gan  dzemdībās, kā arī kristību ceremonijās. Laicīgi tiek adīts cimdu pūrs bērēm, gatavojoties aiziešanai mūžībā. Dāvātos cimdus nevalkāja, bet glabāja kā dzimtas relikviju no paaudzes paaudzē.

Dzimstot pirmajam bērnam, cimdi doti tuviniekiem. Cimdi jādod kristībās kūmām un mācītājam. Kad bērnu pirmo reizi ņēma līdzi uz baznīcu, cimdus atstāja baznīcā. Ja meita iedeva puisim cimdu pāri, tā bija saderināšanās zīme. Senākie zināmie cimdi ir līgavaiņa cimdi, kas adīti īpaši kāzām. Ejot laulāties, līgavai un līgavainim rokās bija balti, grezni izrakstīti pirkstaini cimdi. Līgavai pūrā bija vajadzīgi trīssimt līdz piecsimt pāru cimdu, daļa no tiem kāzu rituāla laikā tika atdāvināti. Cimdu pāri saņēma ne tikai izredzētais līgavainis, bet arī viņa precinieki. Līgavas pūra vedējs cimdus sprauda pie cepures jau pirms kāzām. Pūra govīm cimdus uzkāra uz ragiem. Pēc laulībām cimdus atstāja baznīcā uz altāra. Cimdus met, ienākot sētā, izkāpjot no ratiem, ieejot istabā. Nerunājot nemaz par līgavaini un viņa vecākiem, cimdus saņēma itin visi vīra tuvinieki, kā arī kāzu muzikanti, vedēji, viesi. Pēc tam ik pa solim bija jāziedo visai saimniecībai - maizes krāsnij, akai, zirgu stallim, kūtij, sētai, dārzā augļu kokiem un krūmiem, bišu stropiem. Īpaša vieta bija pirts- tur cimdus lika uz sliekšņa, lāvas, krāsns. Dāvātās veltes pēc tam vīramāte uzlasījusi.

Gaida mani tautiņās,

Gaida lieli, gaida mazi.

Manis pašas tā negaida,

Kā tā mana pūra gaida.

Goda cimdus vilka rokās rudenī, Mārtiņos, kaujot gaili uz apkūlībām. Katrai latviešu meitenei jau ap 10 gadu vecumu bija jāsāk adīt cimdi. Meitene ņēma adīkli līdzi ejot ganos. Neadīja ilgi- meita cimdu pāri paguva noadīt vienas dienas laikā. Vēl grūtāk gāja kalpa meitai- vajadzēja adīt saimniecei un arī sava pūra darināšanai bija jāatrod laiks:

                          Adīdama, rakstīdama

                          Brāļiem nesu launadziņu.

Cimdu adīšana, tai skaitā rakstu sacerēšana, krāsu salikšana, sagatavoja meiteni visai turpmākai dzīvei. Izejot pie vīra, meitai pūrā bija saadīti vairāki simti rakstos un krāsās neatkārtojami cimdu pāri. Tikai bērēm domātos cimdus adīja vecākas sievas. Noteikti ornamentu un krāsu uzbūves principi rosināja adītājām sacerēt arvien jaunas un interesantākas cimdu kompozīcijas, jo neviens cimda pāris nedrīkstēja tikt atkārtots pilnībā. Tieši rakstu un krāsu variēšana pierāda latviskā cimda estētisko vērtību. Interesanti atzīmēt, ka katrā Latvijas novadā bija savas cimdu adīšanas tradīcijas. Atšķirības vērojamas ne tikai krāsu kompozīcijās, bet arī rakstu sacerēšanā.

Cimda kompozīcija sastāv no vaļņa daļas, delnas un plaukstas daļas. Īpaša loma ir vaļņa daļai, jo tā sedz un silda cilvēkam ļoti svarīgo delma locītavu. Pulsa sildīšanai piemērota gan īpaša adīšanas tehnika, gan ornamentālais raksts. Visparastākais delnas un plaukstas rotājošais elements ir pamatu klājošais raksts. Rakstaino cimdu izteiksmīgākais rotājums novietots delnas daļā. Bagātie raksti mudina skaidrot ornamentu mitoloģisko un filozofisko nozīmi atbilstoši seno latviešu pasaules uztverei un ticējumiem.

Mūsdienu dzīves ritums arī cimdu adītājas darbā ir ieviesis korekcijas. Cimdu raksti kļuvuši vienkāršāki, cimdi tiek adīti ar veikalā nopērkamo dziju, kurai ir visai pieticīga izvēle- gan raupjumā, gan krāsu ziņā. Lai noadītu senā cimda kopiju, amata meistarei nepieciešamas īpašas zināšanas, iemaņas un pacietība, jāziedo daudz laika uzzīmējot rakstu pa rūtiņām, sagatavojot īpaši smalku vilnas dziju (25–30 valdziņu uz katras adatas), sakrāsojot atbilstošos toņus. Tādēļ šādu rakstu adītāju kļūst arvien mazāk, jo daudz vieglāk adīt mūsdienīgu cimdu ar pašas sacerētu rakstu, izmantojot rupju, rūpnieciski krāsotu dziju (15–20 valdziņu uz katras adatas). 




 



 

 

 JAUNAVU GALVAS ROTAS

 Sendienās latvietēm bija pazīstams visai plašs galvassegu klāsts un galvas rotāšanai tika pievērsta īpaša vērība, iziet no mājas bez galvassegas bija nepieņemami. Galvassegām bija ne tikai funkcionāla, bet arī simboliska nozīme, to valkāšana saistīta ar valkātājas vecumu, svētku ieražām, kā arī ar valkātājas ģimenes stāvokli. Jaunavu un sievu galvassegas bija atšķirīgas, un to nēsāšanu noteica pastāvošās tradīcijas. Jaunavu goda ārējais simbols bija jaunavu vainags, katrā novadā tas ir atšķirīgs. Domājams, ka saskaņā ar gadsimtiem ievērotām tradīcijām tiesības nēsāt vainagu tika dotas meitenei sasniedzot noteiktu vecumu. Mazas meitenes vainagus nevalkāja, jo vainags zināms kā līgavas galvasrota.

Vainags darināts un uzglabāts kā svētums, tas nav ikdienas rota. Vainagus glabāja kā īpašu atmiņu un nodeva mantojumā meitai vai māsai, tos glabāja no paaudzes paaudzē. Jaunas meitas vainagus darinājušas pašas, mantojušas, bagātākās arī pirkušas. Reizē ar savu simbolisko nozīmi, vainags bija arī nepieciešama apģērba sastāvdaļa, kā arī rotas lieta. Greznākas galvassegas lika tikai godos un izejot ārpus mājām, mājās un darbā ejot nēsāja vienkāršus pašaustus lakatiņus.

Vainagu lika taisni galvas vidū, uz pieres tos nelaida zemāk par matu sākuma vietu. Nošķiebta vainaga valkātāju uzskatīja par netikušu. Valkājot vainagu svarīgs bija arī matu sakārtojums. Matus pina vienā vai divās bizēs – galvas vidū izšķīra celiņu un matus uz katru pusi gludi sasukāja un sapina. Bizes galos iepina krāsainas lentas. Valkājot matauklu vai kaspīni matus sakārtoja īpaši. Folkloras materiālos uzsvērts, ka garas, biezas bizes bija viens no jaunavas skaistuma kritērijiem/rādītājiem?.

Jaunavai izejot pie vīra, tā zaudēja tiesības valkāt vainagu un tai bija jāvalkā sievu galvassegas. Dažos novados bija arī īpaši līgavu vainagi, tā sauktie spožie kroņi. Šādu galvas rotu uz kāzām aizņēmās, jo stikla pērlēm, krellēm un dažādiem citiem rotājumiem greznotie vainagi bija ļoti dārgi un to varēja atļauties tikai dažas līgavas.

Vainaga noņemšana bija īpaša kāzu tradīcija - mičošana, kuru pazīstam arī mūsdienās. Jauno sievu mičojot, tai noņēma vainagu un uzlika sievas cepuri, ar to beidzās jaunavas un sākas precētas sievas gaitas.

 

Arheoloģiskās galvas rotas. Pēc kapulaukos atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt 7.-13.gs. valkāto apģērbu, rotas, kā arī galvassegas, kas bija svarīga apģērba sastāvdaļa. Jaunas meitas valkāja vainagus un matu auklas, bet precētas sievas galvasautus. Vecākais jaunavu galvasrotu materiāls, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir metāls. Senie vainagi bija veidoti no bronzas spirālītēm, kuras savērtas uz vilnas vai lina aukliņām.

Kā liecina arheoloģiskie izrakumi bronzas spirālīšu vainagi 1.g.t. un 2.g.t. sākumā sastopami visās baltu apdzīvotajās zemēs. 12.-13.gs. latgaļu un sēļu sievietes valkājušas uz brūni sarkanīga auduma pamata darinātus stikla krellīšu vainagus. Lībietes ap galvu sējušas rotātas matu lentas, kas kā galvassegu veids saglabājies vēl 19.gs. tautas tērpos Ziemeļvidzemē un Rietumvidzemē.


Etnogrāfiskās galvas rotas. Etnogrāfiskie tērpi attiecināmi uz 18. un 19.gadsimtu, materiāli par tiem savākti ekspedīcijās. Etnogrāfisko tērpu izpētes un atdarināšanas galvenais avots ir Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, kurā ir skaitliski lielākā un pilnīgākā tautas tērpu kolekcija (ap 15600 priekšmetu). Kaut gan Latvija ir neliela valsts, mums pieejamais etnogrāfiskais materiāls ir ļoti daudzveidīgs un plašs.

Visizplatītākais un raksturīgākais jaunavu galvasrotu veids latviešu tautas tērpā 18. un 19.gs. bija zīļu vainagi. Tos pēc darināšanas veida iedala „mīkstajos” un „cietajos”. Mīkstie vainagi raksturīgi Vidzemes, Latgales un Augšzemes novadiem, bet cietie – Kurzemei. Vecākajiem vainagiem ir ģeometrisks ornaments, jaunākajiem sastopams arī augu ornaments.

Kā vecākais vainagu veids uzskatāms metāla vainags, senos 16.gadsimta Zemgales vainagus ar cizelēto rotājumu valkā pie 19.gs. etnogrāfiskā tērpa, arī Kurzemē spangu vainags valkāts līdz pat 20.gs. sākumam.

Vainagi pēc materiāla un rotāšanas veida iedalāmi: metāla, zīļu, astru. Vainaga funkcijas pildīja arī matauklas, sienamie vainagi, kaspīnes un lentas.

VIDZEME. Ziemeļvidzemē valkāja matauklas un vainagus. Novada austrumdaļā valkāja sarkanus ar zelta brokātu un pērlītēm izšūtus vainagus, bet, jo tālāk uz rietumiem, jo vainagu valkāja retāk. Visiemīļotākā jaunavu galvasrota Ziemeļvidzemē bija mataukla – reizēm līdz 6 metri gara, tā bija pašausta vai pirkta sarkana lenta ar iešūtiem puķu rakstiem galos. Matauklas apņēma galvai tā, lai priekšējā mala uz pieres būtu līdz matu līnijai vai nedaudz virs tās, un pakausī sasēja pušķī galiem ļaujot nokarāties uz muguras. Jo gali nokarājās zemāk, jo labāk jaunava izskatījās, taču tikai retos gadījumos tos laida zemāk par ceļu locītavām.

Rūjienas apvidū matauklas „sameta vainagā” – matauklas vidusdaļu tik garā gabalā, cik vajadzīgs, lai apņemtu galvu, sameta cilpās, velkot vienu līkumu cauri otram. Vēl matauklas valkāja iepinot divās matu bizēs, apņēma katru gar savu pusi apkārt galvai un zem pakauša sasēja. Šādā sējumā matauklu gali nesniedzās zemāk par jostas vietu. Savdabīgais matauklu rotājums- stilizēti ziedu motīvi – varētu būt aizguvums no kaimiņiem – igauņiem. Jaunas meitas Ziemeļvidzemē valkāja arī stikla pērlīšu vainagus, kurus parasti darināja no sarkana tūka auduma apmēram 6cm platus.

Rietumvidzemē jaunavas ap galvu sēja pirktas, fabrikā ražotas zīda vai vilnas matauklas, parasti sarkanā, retāk zaļā krāsā. Sarkano matauklu galus izšuva ar krāsainām vilnas dzijām, dažkārt ar stikla pērlītēm. Jaunavas šajā novadā galvā sēja arī zīda lakatus un krāsainas zīda lentas, novada austrumdaļā valkāja sienamos vainagus, tādus kā Austrumvidzemē. Sienamie vainagi – 2 līdz 4 cm platas, melnas samta lentas, kas nošūtas ar krāsainām pērlītēm, parādās 19.gs. vidū. Vainadziņa gali sasieti pakausī zem matu sējuma. Austrumvidzemes jaunavas valkāja arī zīļu vainagus, tos darināja uz sarkana, retāk zila vai pelēka tūka vai vilnas trinīša auduma pamata. Tie ir dažādi izmērā un izkārtojuma rakstā. Dažviet vainagus vēl papildināja gar augšmalu piešūtas bronzas vai misiņa lapiņas.  Lielvārdes novada meitas valkāja vainagus, kuri izšūti ar īpaši smalkām pērlītēm uz sarkana tūka auduma. Tas ir krāšņākais un pilnīgākais, kompozīcijā mākslinieciski augstvērtīgs darinājums. Tie ir paši augstākie vainagi bez oderes Latvijā (līdz pat 12 cm), uzliekot tos galvā, augšmala tam ieslīgst pret vidu. Krustpils novada jaunavas valkāja dažāda platuma zīļu vainagus, bet novadam raksturīgākie ir tieši šaurāki vainagi nekā citur Vidzemē. Piebalgā vainagi šūti uz melna vai tumši zila pamata. Tie bija plaukstas platumā, vainaga vienīgais rotājums - krāsainu pērlīšu rindas vainaga vidusdaļā.

 

LATGALES jaunavas vainagus darināja no sarkana tūka vai vadmalas, tos izrotāja krāsainām stikla zīlītēm un valkāja vēl 19.gs.1.pusē. Dienvidlatgales novada vainagi ir platāki un zīlītes rupjākas nekā kaimiņos - Austrumvidzemē. Ziemeļlatgales novada jaunavu galvas rotas bija sarkani, ar sīkām pērlītēm greznoti vainagi. Pērlīšu izšuvums vainagā asociējas ar augu motīviem.

 

AUGŠZEMES novadā sastopami gan šaurāki, gan platāki sarkana tūka vainagi, kas rotāti zīļu rakstiem. Vainagi darināti 18.gs. un 19.gs. 1.pusē. un valkāti līdz 19.gs.vidum. Rupjo salmiņu izmantošana vainagus padara mazliet smagnējus, bet ļoti dekoratīvus. Plato vainagu raksturīgākā iezīme ir konusveida forma ar nedaudz sašaurinātu augšdaļu. Īpatnējs ir Ilūkstes vainags, kuram virs pērlīšu raksta uzšūta zila zīda lenta, pie kuras piešūtas sārta auduma rozītes.

Latvijas Vēstures muzeja fondos ir interesants priekšmets ar nosaukumu – josta „matu pīne”. Teicējas ir stāstījušas, ka senāk tādas valkātas apsienot ap galvu kā sienamo vainagu ļaujot galiem skaisti nokarāties pāri mugurai. Nav iespējams nodemonstrēt tā valkāšanu, bet domājams, ka tā sieta ap galvu tāpat kā 7.-13.gs. sēļu vainags. Šādi vainagi darināti verot bronzas spirālītes uz vilnas dzijas pavedieniem un kārtojot vairākās paralēlās rindās.


ZEMGALI pilsētu kultūra skāra visātrāk, tāpēc tautas tērpu valkāšanas tradīcijas šeit izzuda visstraujāk. Zemgalē jau 19.gs. vidū pie goda tērpa valkāti zīda lakati. No teicējām ir saglabājušās ziņas par pērlītēm izšūtu vainagu valkāšanu, bet Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā esošais Tērvetes vainags ir iegūts 1930.gadā.

Bagātu izziņas materiālu par 16.gs. darinātiem metāla vainagiem sniedz Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā glabātie 20 rotāti bronzas vainagi un to fragmenti. Vainagi darināti no bronzas skārda sloksnes, rotāti cizelēšanas tehnikā, kur ornaments iespiests no kreisās puses negatīvā. Labajā pusē tas parādās reljefu izciļņu veidā. Vainagu rotājumu raksts ir ģeometrisks, to platums no 2,5 līdz 10,7cm. Šaurākajiem vainagiem rotājums kārtots joslā. Platāko vainagu raksts parasti trīsdaļīgs, kur dominējošais ir vidusdaļas raksts. 16.gs. vainagu atdarinājumi mūsdienās tiek valkāti pie 19.gs. etnogrāfiskajiem tērpiem.

 

KURZEMĒ tautas tērpu valkāšanas tradīcijas saglabājās līdz pat 20.gs.sākumam, tai pašā laikā Kurzemē saglabājušās visvecākās jaunavu galvasrotas – metāla vainadziņi. Tie nogājuši garu attīstības ceļu – no bronzas spirāļu, plāksnīšu un pakariņu vainaga līdz spangu vainagam Kurzemē, kas konstatēts 16., 17.gs. un valkāts vēl 19.gs. 60.- 70.gados.

 Spangu vainagus valkāja Ventspils, Kuldīgas un Alsungas novada jaunavas. Par spangām sauc apaļas caurumotas metāla ripiņas, kuras tiek sarindotas gar metāla stīpas malām tās piešujot pie vainaga pamatnes. Senāk pamatnei izmantoja koka mizu vai bērza tāsi, vēlāk pamatnei izmantoja kartonu, kuru apvilka ar sarkanu vai zaļu vilnas audumu. Dodoties ceļā metāla vainagu pārsēja ar krāsainu zīda lakatiņu

Dienvidkurzemē meitas liek greznus, augstus, stāvus vainagus. Tie uzlīmēti uz stingra papes vai bērza tāss pamata, rotāti brokāta lentēm. Nīcas un Bārtas vainagi darināti ar stipri paplašinātu augšējo malu un vainags veido konusu, kas noslēdzas ar lielām slīpētām stikla zīlēm. Raksts komponējas posmos un izveido īpatnēju kroņveidīgu rakstu, kas iežogots rupjākiem stikla salmiņiem. Vainaga apakšmalā piešūta sudraba lente, bet augšējā malā zeltīta līkločveidīga lenta. Valkājot vainagu meitas matus pina vienā bizē. Vainaga nēsāšanai bija vajadzīgas iemaņas, jo tas bija smags un viegli varēja nokrist. Rucavā, kas ir Nīcas un Bārtas kaimiņu pagasts, nav valkāti vainagi, bet speciāls matu pinums izgreznots ar lentu – kaspīni. Lentas „kaspines” 19.gs. 2.p. lietotas Rucavā, bet domājams nākušas no lietuviešu tautas tērpiem, kur kaspīnes ir jaunavu visizplatītākās galvasrotas. Visbiežāk tās ir sarkanas, stilizētiem ziedu motīviem un ornamentiem rotātas zīda lentas. Pirms kaspīnes aplikšanas matu pīnes katrā pusē galvai vajadzēja sakārtot gar deniņiem tā saucamajos „ragos”, tad sēja kaspīni, lai tās augšējā mala stāvētu platāka par apakšējo. 

 Ziemeļkurzemes jaunavu senākā galvasrota bijis vainags, kas darināts uz cieta pamata uzvelkot ar stikla pērlītēm un salmiņiem izšūtu sarkanu vilnas audumu. Vainaga rotājuma rakstu veido Talsu puses tautas tērpos tik iecienītā apaļā saulīte. Austrumkurzemes novada jaunavu galvasrotas pie goda tērpa līdz 19.gs. vidum bija plats, uz papes vai tāss pamata šūts sarkana auduma vainags, kas bagātīgi rotāts ar stikla salmiņiem un pērlītēm. Liekas, ka zīļu vainagu izplatība šajā apvidū saistāma ar stikla cepļu darbību, kur ražoja arī stikla krelles.




SIEVU GALVAS ROTAS.

    Sendienās latvietēm bija pazīstams visai plašs galvassegu klāsts un galvas rotāšanai tika pievērsta īpaša vērība, jo iziet no mājas bez galvassegas bija nepieņemami. Galvassegām bija ne tikai funkcionāla, bet arī simboliska nozīme, to valkāšana saistīta ar valkātājas vecumu, svētku ieražām, kā arī ar valkātājas ģimenes stāvokli. Jaunavu un sievu galvassegas bija atšķirīgas, un to nēsāšanu noteica pastāvošās tradīcijas. Jaunavu goda ārējais simbols bija jaunavu vainags, pārejot precētas sievas kārtā vainagu nomainīja pret sievas galvassegu. Vainaga noņemšana bija īpaša kāzu tradīcija - mičošana, kuru pazīstam arī mūsdienās. Greznās galvas rotas, kuras gatavotas kāzām, lika galvā tikai sevišķos gadījumos sievas mūžā. Mājās un darbā ejot nēsāja vienkāršus pašaustus lakatiņus, greznākas galvassegas lika tikai godos un izejot ārpus mājām.

    Daži sievu galvassegu veidi izplatīti visā Latvijā, bet citi tika valkāti tikai noteiktā novadā. Galvassegu vietējās savdabības veidojās no raksta kompozīcijas, izpildījuma tehnikas, materiāla un krāsu zieda, tās ietekmēja vēsturiski, ekonomiski un ģeogrāfiski nosacījumi. Tāpat kā tradicionālās tautas tērpu sastāvdaļas, arī galvassegas laika gaitā mainījušās. Šie maiņas tempi visos kultūrvēsturiskajos apgabalos nebija vienādi, tādēļ Latvijā vienlaicīgi saglabājas gan senāki, gan jaunāki galvassegu darināšanas un rotāšanas paņēmieni. Galvassegās agrāk nekā pārējās tērpu daļās parādījās pilsētas modes ietekme - gan pirktu materiālu, gan jaunu formu un rotājumu veidā.

    Latvijā viena no vecākajām sieviešu galvassegām, kas valkāta kopš viduslaikiem, ir visdažādāko sējumu galvas auti. Līdz 19.gs. sākumam tie saglabājušies tikai Augšzemē, Latgalē un Rucavā. 19.gs. visizplatītākās sieviešu galvassegas bija dažādas cepures. Cepures iedala pēc formas: apaļās, torņa un modelētās, kuras parasti bija arī oderētas. Visvairāk lietoja sieviešu galvassegu - lakatu. Mājās un darbā ap galvu sēja pašaustus linu lakatiņus, bet izejamie bija koši kokvilnas, zīda un vilnas lakati ar augu ornamentu rotājumu. Lakatu sējumu veidi bijuši dažādi:

  • salocīti trijstūrī un sieti zem zoda;
  • salocīti trijstūrī un 2stūri sasieti pakausī zem trešā;
  • salocīti trijstūrī un 2stūri krustoti pakausī zem trešā, apņemti apkārt galvai un sasieti virs pieres mezglā;
  • salocīti trijstūrī un pakausī sasieti mezglā.

    Muzeju fondos pieejami dažādi senie galvassegu paraugi, kas norāda uz to daudzveidību. Valkājot tautas tērpu mūsdienās, vēlams likt galvā sava novada pareizu galvassegu, matus maksimāli paslēpjot zem tās.

Pēc atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt arī 7.-13.gs. valkāto apģērbu detaļas. No arheoloģiskajiem atradumiem var spriest, ka rotāti vilnas auduma galvas auti bija izplatīta apģērba daļa senatnē. Tie rotāti ar gredzentiņiem, spirālītēm vai alvas rozetītēm, visbiežāk tie ir mēļi zili, jo zilā ir īpaša goda krāsa. Galvas auts ir četrstūrveida auduma gabals, tā rotātais gals tika apsiets ap pieri, bet otrs gals apsedza muguras augšdaļu.

 

Vidzeme(Ziemeļvidzeme, Rietumvidzeme, Lielvārde, Krustpils, Piebalga, Austrumvidzeme)

Visā Vidzemē precētas sievas galvā lika tā saucamās torņa cepures, kas bija ieviesušās 18.gs. pilsētas modes ietekmē un redzamas vairākos J.K.Broces Vidzemes zemnieku apģērba zīmējumos. Torņa cepures bija dažādas formas, ar nelielām atšķirīgām niansēm rotājumos. Torņveida cepures darināja no balta plāna kokvilnas auduma. Rotājumam izmantoja izšūtu tilla, knipelētu vai pirktu kokvilnas mežģīni, kuru piestrādāja cepures priekšējai malai. Cepures aizmugurējo malu savilka sīkās krokās ar aukliņu un sasēja.

Sievu cepures bija bagātīgi rotātas ar broderī tehnikā izšūtiem ziedu un lapu motīviem, kas izkārtojās pa visu cepures laukumu un padarīja to īpaši greznu. Nereti cepurēm izmantoja arī greznas rūpnieciski ražotas mežģīnes.

 

Rietumvidzemes novadā cepurēm tilla mežģīņu izšuvumos plaši izmantoja gan tradicionālos ģeometriskos, gan arī stilizētos ziedu un lapu ornamentus. Ja negribēja nodarboties ar smalko, darbietilpīgo cepures auduma izšūšanu, tad izmantoja smalku izšuvumam līdzīgu, fabrikā austu kokvilnas audumu.

 

Torņveida cepures parasti apsēja ar lentveidā salocītu zīda lakatiņu, kura galus bieži aizlocīja aiz aptinuma. Citkārt ar košu zīda lakatu apklāja pat visu pakauša daļu.

 

Grezna ir Lielvārdes novada sievas cepure, kas pēc formas maz atšķiras no citu novadu torņa cepurēm. Tās priekšējā mala bagātīgi rotāta ar krāsainas vilnas dzijas izšūtiem rakstiem. Cepures apakšmala mugurpusē savilkta sīkās krokās un grezni izšūta. Priekšpusē smailais stūris nolocīts uz priekšu un piešūts. Cepures izšūtas smalkā rakstā ar krāsainām vilnas dzijām. Ir saglabājušies daudzi raksta kompozīcijas variantu paraugi.

 

Krustpils novadā sievas valkāja visā Vidzemē pazīstamās torņa cepures. Bieži ar tilla mežģīni rotātās cepures papildināja arī izšuvums cepures audumā. Izšuvumam izmantoja reizēm vienvirziena izvilkumus, reizēm greznus broderī tehnikā veidotus rakstus.

 

Piebalgas novadā valkāja sievu cepures t.s. zaļmalītes. Pēc formas tās atgādina vainagu ar segtu augšdaļu. Tās šuva no melnas vai tumši zilas vilnas drānas, apakšmalai piešujot zaļu vilnas auduma strēmeli. Cepures lika galvā tāpat kā vainagus.

 

Austrumvidzemes novada smalki izšūtās apaļās sievu cepures ir vissenākās cepures Latvijā. Šādas formas cepures konstatētas jau 16.gs. Šajās cepurēs ir vissīkākie latviešu etnogrāfijā sastopamie krāsaino darbu tehnikā darinātie izšuvuma raksti.

Līdztekus smalki izrakstītājām apaļajām cepurēm Austrumvidzemē valkātas arī torņa cepures, rotātas ar tillā izšūtu mežģīni.

 

Senas izcelsmes ir Vidzemes ziemas cepures, oderētas ar aitādu. Tās šuva no krāsaina vadmalas auduma ar platu samta apmalojumu. Cepures klāja krāsaini izšuvumi ar vilnas dzīpariem stilizētu stādu un ziedu ornamentā.

Ja cepures bija domātas valkāšanai arī vasarā, tad tās oderēja ar lina audumu un priekšējo malu izrotāja ar baltu, šauru, krokotu mežģīni.

 Zemgale

Zemgales novadā pie goda tērpa sieti zīda lakati. Pirktos, fabrikā austos lakatus sauca par „tiptes” lakatiem. Tiptes lakati bija lieli, tos varēja apsiet šādi: lakatus pārlocīja uz pusēm, aplika ap galvu, pakausī galus krustoja un priekšā uz pieres sasēja mezglā ar mazām „austiņām”.

Zemgalē zināmi divi sievu cepuru piegriezuma veidi, abas šūtas no tilla auduma un pārsietas ar zīda lakatu.

 Augšzeme

Augšzemes novadā pie goda tērpa sievas sējušas smalkos dreļļa rakstos austus galvas autus. Augšzemes novada sievu galvas auti ir dvielim līdzīgi balta linu audekla gabali ar ieaustiem sarkaniem rakstiem galos. Šie ir paši garākie galvas auti (344-360cm), kādi zināmi Latvijā. Augšzemes novada galvas auti ir maz rotāti, toties ļoti savdabīgu, sarežģītu sējumu. Pie ziemas apģērba sievas valkāja īpaši šūtas ziemas cepures. Cepure šūta no zaļa samta un oderēta ar aitādu. Piegrieztne veidota no četriem gabaliem, tā cieši pieguļ galvai.

 Latgale (Dienvidlatgale, Ziemeļlatgale)

     Latgales sievu galvas rota bija galvas auts, - balts, dvielim līdzīgs, smalkos rakstos austs linu audekla gabals. Galvas auta rotājumam galos izmantoja izšuvumu, citreiz knipelētu mežģīni vai celos austas bārkstis. Latgalē valkāja īsos un garos galvas autus un to garums noteica sējuma veidu. Lai kāds būtu sējuma veids mati pilnībā tika paslēpti zem galvas auta.

     Īsajam galvas autam raksturīgs vienkāršs apsiešanas veids – vidusdaļu uzsedza uz galvas un galus zem pakauša sasēja dubultā mezglā. Šis sējums zināms kā Dienvidlatgalē tā Ziemeļlatgalē.

     Garie Dienvidlatgales galvas auti darināti no vienkārtnī austa aptuveni 40-45cm plata un 250-300cm gara auduma. Raksturīgākā iezīme ir atšķirīgais rotājums galvas auta galos. Dažkārt viens galvas auta gals ir pavisam bez rotājuma. Uz galvas to sēja tā, lai abi gali nokarātos uz muguras un apakšējais nerotātais būtu garāks par virsējo.

     Pārpieri vienu nenēsāja, virs tā sedza galvas autu vai lina auduma lakatu. Aukstā laikā parastākā galvassega bija lielais lakats, godu reizēs arī pirkti lakati.

 Kurzeme (Kuldīga, Ventspils, Alsunga, Ziemeļkurzeme, Dienvidkurzeme, Austrumkurzeme, Talsi, Nīca, Barta, Rucava)

     Kurzemē, jaunāko laiku galvas segas ir atšķirīgas no citiem novadiem ar to, ka to šūšanai apdarei izmantoja pirktus, ievestus vai vietējās manufaktūrās un fabrikās ražotus materiālus – zīdu, brokātu, samtu, stikla pērlītes. 18.gadsimtā muižu un pilsētu ietekmē ieviesās dažādu piegriezumu modelētas sievu cepures.

    19.gadsimtā seno sievu galvassegu – balti - pelēkam dvielim līdzīgu lina audekla autu „nāmatu”, saglabājušas tikai rucavietes. Galvas segas galus rotāja knipelēta mežģīne. Nāmats pēc apsiešanas apņēma galvu no visām pusēm un atstāja neaizsegtu tikai seju. Pāri nāmatam vēl varēja siet krāsainu zīda lakatu. Pie jaunākā veida Rucavas tērpa – krociņlindraka gan jaunavas, gan precētas sievas sējušas pirktos lakatus, to stūrus sasienot aizmugurē mezglā.

     Nīcas sievām bijušas divu veidu galvassegas. Senākās izcelsmes galvassega ir tāda pati kā Bārtā – apaļa piegriezuma grezni izšūta lina auduma cepure. Jaunākas bija modelētas cepures, šūtas no melna, zaļa, violeta vai aveņsarkana zīda auduma. Rotājumam cepures priekšējās malas apšuj ar puķainu zīda lentu un šauru baltu mežģīnīti. Senās modelētās zīda cepures šūtas ar roku un oderētas ar lina audumu. Lai cepure labāk piegulētu galvai, tajā sānos ieloka vienu kroku.

    19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā cepuru vietā Nīcas sievas vairāk sējušas pirktus puķainus zīda vai kokvilnas lakatus. Lakata stūrus sasēja pakausī zem aizmugurējā stūra. Vēsākā laikā un ziemā ap galvu sējušas pašaustus rūtainus vilnas lakatus.

      Dienvidkurzemes novada sievas cepures piegriezums un forma radniecīga Nīcas sievas cepurei. Sievas valkājušas cepures, kuras šūtas no pirkta krāsaina, rakstaina zīda, samta, smalkas kokvilnas auduma. Cepures priekšējo malu rotāja balta smalki krokota kokvilnas mežģīnīte. To piegriezums un forma radniecīga daudzu Eiropas tautu sieviešu galvassegām.

     Kurzemes sievas reti kad iztikušas ar vienu galvassegu. Pošoties godiem, galvā lika un sēja pa divām vai pat pa četrām galvassegām.

    Bagātais un sarežģītais sievas galvas sējums sastāv no četrām kārtām. Vispirms apsēja baltu ar mežģīni rotātu galvas autu, kuru sauca par „lupatu”. Tas ir aptuveni 100cm liels linu auduma kvadrāts ar tamborētu rotājumu visapkārt. Auta vietā varēja būt arī maza balta audekla cepurīte ar tamborētu mežģīni gar priekšējo malu. Virs tās uzvilka no sarkanraiba kokvilnas auduma šūtu cepuri ar krokotu tilla mežģīni priekšmalā, kas vēl tika rotāta ar brokātu. Tam visam pāri sedza divus zīda lakatus. Vienam lakatam stūrus aizmugurē krustoja un tā galus sasēja mezglā uz pieres, virspus cepures kruzuļiem tā, ka izveidotos „austiņas”, otru lakatu sasēja priekšā zem zoda. Sievas galvas autu „lupatu” nevalkāja vienu pašu.

     Ziemā Alsungas sievas valkāja siltus, lielus pašaustus vilnas lakatus

     Kuldīgas sievu galvassegas godos veidoja vairākas kārtas. Vispirms apsēja galvas autu, kas proporcijās un rotājumā līdzinās Alsungas sievas autam. Virs tā sēja zīda lakatu.

     Ventiņu sievas sējušas ap galvu divus dažādu krāsu zīda lakatus, pirmo lakatu sasēja zem zoda, bet otro tam pāri, priekšējos stūrus krustojot aizmugurē un sasienot virs pieres.

     Ziemeļkurzemē valkāja galvai piegulošas modelētas cepures, kas darinātas no pirkta grezna žakarda tipa auduma, rotātas ar brokātu. Cepures rotājumam gar priekšējo malu piešuva baltu, smalku kokvilnas mežģīni vai to apšuva ar zīda lenti. Pie goda tērpa parasti galvā lika divas cepures – vispirms no balta lina vai kokvilnas apakšcepurīti un tai virsū greznu modelētu cepuri.

     Līvu sievu cepures atšķīrās no citu Kurzemes novadu sievu galvassegām gan ar piegriezumu, gan ar brokāta, zīda lentīšu, auduma gabaliņu un stikla pērlīšu rotājumu pakauša daļā.

 

     Austrumkurzemē sievu cepures darināja no grezna pirkta materiāla pēc dažāda veida piegriezuma. Arī Austrumkurzemē valkāja divas cepures. Austrumkurzemē sieti arī raibi bārkstaini zīda lakati. Lakatu salika stūreniski, malējos stūrus krustoja aizmugurē un uz pieres sasēja mezglā, sējumu veidojot tā, lai bārkstis visapkārt nokarātos uz leju un kupli kristu pāri pleciem.


Izmantoti Tautas tērpu centra SENĀ KLĒTS materiāli un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izdotās grāmatas „Latviešu tautas tērpi”I, II un III daļa.