LATVIEŠU ARHEOLOĢISKAIS UN TRADICIONĀLAIS TAUTAS TĒRPS

Latviešu tautas tērpi ir ļoti nozīmīga un nacionāli savdabīga latviešu kultūras mantojuma sastāvdaļa. Tautas tērps ir veidojies un pastāvējis noteiktos ģeogrāfiskos un ekonomiskos apstākļos un nepārtraukti attīstījies dažādu tradīciju ietvaros. Savu iespaidu atstāj gan sarežģītie vēsturiskie procesi, gan ģimenes attiecības, ļaužu nodarbošanās, tradīcijas. Latviešu tautas tērpus iedala arheoloģiskajos un tradicionālajos tautas tērpos.

Par arheoloģiskiem tērpiem un rotām uzskatāmi atradumi, kas iegūti arheoloģiskajos izrakumos apbedījumu vietās (kapu laukos) tagadējā Latvijas teritorijā un ir rekonstruēti. Parasti mirušos apbedīja svētku tērpos, kas bagātīgi izgreznoti ar bronzas rotām. Ziņas par šiem tērpiem attiecināmas uz 7.-13.gs., atsevišķas rotas pat uz 2.-4.gs., kad Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu ciltis: latgaļi, kurši, zemgaļi, sēļi, un somugri– lībieši. Seno latgaļu apdzīvotās vietas tagadējā Latvijā bija Latgale un Vidzemes austrumdaļa. Lībieši savukārt apdzīvoja Latvijas rietumdaļu – piejūras apgabalus. Izrakumi liecina par augstu amatniecības līmeni un tirdzniecības sakariem.     

Mūsdienu Latvijas materiālās kultūras pētnieki par latviešu tradicionālo tautas tērpu sauc zemnieku apģērbu, kurš ir veidojies un attīstījies daudzu gadsimtu gaitā un pastāvējis līdz 19.gadsimta vidum, kad to pakāpeniski nomainīja pilsētas modes apģērbs. Līdz mūsdienām saglabātais materiāls ļauj secināt, ka 19. gadsimtā Latvijas lauku iedzīvotāji sadzīvē lietoja ikdienas darba apģērbu un  goda jeb svētku tērpu. Goda tērpi ir krāsās un rakstos grezni. Iespējams, tērpu pēc noteiktām tradīcijām darināja tikai reizi mūžā un vilka svinīgos dzīves gadījumos.          

 

 

Arheoloģiskās un etnogrāfiskās rotas.

Latviešu tautas apģērbā liela nozīme bijusi rotaslietām. Dažām rotaslietām bija arī praktiska nozīme – ar tām varēja saspraust apģērbu, tās lietotas jostu savienošanai (saktas un vīriešu jostu sprādzes). Citām rotām- krellēm un gredzeniem ir tikai rotājošs raksturs. Rotu valkāšanas tradīcijas un to darināšanas māksla veidojusies līdztekus visas cilvēces attīstībai- savijoties garīgās un materiālās kultūras nosacījumiem, tā izveidojot atsevišķu rotu un to komplektu stilistiku, greznumu un kompozīciju.

Bagātu materiālu par rotaslietām dod arheoloģiskie izrakumi, bet par 18. un 19.gadsimta rotām – etnogrāfiskais materiāls. Viens no latviešu amatiem, kas kopš 13.gadsimta bija sasniedzis augstu attīstības līmeni, bija rotkaļu amats. Arheoloģiskajos izrakumos atrastās sudraba un bronzas rotaslietas bija tehniski labi izstrādātas. Arheoloģiskās rotas galvenokārt darināja no vara sakausējumiem, kurus latviešu arheologi apzīmē ar vārdu “bronza”. Bez bronzas rotām sastopamas arī no misiņa un tombaka darinātas rotas.

Latviešu rotaslietas dalāmas 3 lielās grupās – kakla, krūšu un roku rotaslietas. Salīdzinot 18. un 19.gadsimtā sastopamās kakla rotas ar arheoloģiskajos izrakumos atrastajām lietām, var secināt, ka kakla rotas zaudējušas savu agrāko nozīmi. Visizplatītākais rotu veids 18. un 19.gadsimtā ir krūšu rotas – tās ir sudraba saktiņas krekla apkakles saspraušanai vai lielākas, vidējas un ļoti lielās saktas villaiņu saspraušanai. Īpaši greznas ir lielās sudraba apzeltītās saktas, rotātas ar sarkaniem vai zaļiem akmeņiem. Tās spraustas pie Kurzemes tautas tērpu villainēm. Latvijas Rietumdaļā gar jūras piekrasti rotas darinātas no dzintara – tās ir krelles un piespraudes. Vīriešu tautas tērpus rotā ādas jostas ar metālā kaltām greznām sprādzēm un arī  metāla jostas – tā saucamās slenģenes. 

 

 

Latviešu rakstainie cimdi.

             Latviskā cimda filozofija ir unikāli bagāta savā rakstu daudzveidībā, krāsu salikumā un pielietojumā. Latviešu cimdi visspilgtāk izsaka latvisko gaumi, radošo prieku un izdomu, amata prasmi, latvisko pasaules izpratni. Cimdi ir viena no īpatnējākām un skaistākām latviskās identitātes izpausmēm, kas turpina saglabāties arī mūsdienās. Arheoloģiskie izrakumi liecina par to, ka cimdu adīšanas un valkāšanas tradīcijas Latvijā sākušās ap 10.gs. Tie ir visvecākie cimdu paraugi visā Ziemeļ- un Austrumeiropā. Ir etnogrāfiskie pētījumi un cimdu rakstu zīmējumu un cimdu paraugu uzkrājumi, kā arī norādīti ceļi, pa kādiem attīstījies raksts un adīšanas tradīcijas. Cimdu raksti un cimdu paraugi vairākos tūkstošos uzkrāti Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātniskajā arhīvā un Latvijas muzeja Etnogrāfijas nodaļā. Ir izdotas vairākas cimdu rakstu grāmatas.

                 Ar cimdiem rokās latvieši strādāja (darba cimdi) un īpaši greznojās (goda cimdi). Ir pierādīts, ka neviena tauta cimdus nelieto tādā daudzumā, kā latvieši. Latvietim cimdi ir ne tikai praktisks apģērba gabals, bet arī priekšmets ar dziļu simbolisku jēgu - tā saucamie dāvināmie vai ceremoniju cimdi. Cimdu simboliskā loma latviešu tautas sadzīvē un svētku (godu) rituālos visspilgtāk izpaužas dažādos dzīves gadījumos, kad cimdu pāris tika lietots kā dāvana vai ziedojums. Līdz pat 19.gs.vidum cimdu «sviešanai» bija maģiska nozīme, tā it kā nodrošināja sekmes mājas darbos un veicināja turību. Svarīga ir cimdu ziedošana, nodrošinot dzimtas turpināšanu gan gaidībās, gan  dzemdībās, kā arī kristību ceremonijās. Laicīgi tiek adīts cimdu pūrs bērēm, gatavojoties aiziešanai mūžībā. Dāvātos cimdus nevalkāja, bet glabāja kā dzimtas relikviju no paaudzes paaudzē.

Dzimstot pirmajam bērnam, cimdi doti tuviniekiem. Cimdi jādod kristībās kūmām un mācītājam. Kad bērnu pirmo reizi ņēma līdzi uz baznīcu, cimdus atstāja baznīcā. Ja meita iedeva puisim cimdu pāri, tā bija saderināšanās zīme. Senākie zināmie cimdi ir līgavaiņa cimdi, kas adīti īpaši kāzām. Ejot laulāties, līgavai un līgavainim rokās bija balti, grezni izrakstīti pirkstaini cimdi. Līgavai pūrā bija vajadzīgi trīssimt līdz piecsimt pāru cimdu, daļa no tiem kāzu rituāla laikā tika atdāvināti. Cimdu pāri saņēma ne tikai izredzētais līgavainis, bet arī viņa precinieki. Līgavas pūra vedējs cimdus sprauda pie cepures jau pirms kāzām. Pūra govīm cimdus uzkāra uz ragiem. Pēc laulībām cimdus atstāja baznīcā uz altāra. Cimdus met, ienākot sētā, izkāpjot no ratiem, ieejot istabā. Nerunājot nemaz par līgavaini un viņa vecākiem, cimdus saņēma itin visi vīra tuvinieki, kā arī kāzu muzikanti, vedēji, viesi. Pēc tam ik pa solim bija jāziedo visai saimniecībai - maizes krāsnij, akai, zirgu stallim, kūtij, sētai, dārzā augļu kokiem un krūmiem, bišu stropiem. Īpaša vieta bija pirts- tur cimdus lika uz sliekšņa, lāvas, krāsns. Dāvātās veltes pēc tam vīramāte uzlasījusi.

Gaida mani tautiņās,

Gaida lieli, gaida mazi.

Manis pašas tā negaida,

Kā tā mana pūra gaida.

Goda cimdus vilka rokās rudenī, Mārtiņos, kaujot gaili uz apkūlībām. Katrai latviešu meitenei jau ap 10 gadu vecumu bija jāsāk adīt cimdi. Meitene ņēma adīkli līdzi ejot ganos. Neadīja ilgi- meita cimdu pāri paguva noadīt vienas dienas laikā. Vēl grūtāk gāja kalpa meitai- vajadzēja adīt saimniecei un arī sava pūra darināšanai bija jāatrod laiks:

                          Adīdama, rakstīdama

                          Brāļiem nesu launadziņu.

Cimdu adīšana, tai skaitā rakstu sacerēšana, krāsu salikšana, sagatavoja meiteni visai turpmākai dzīvei. Izejot pie vīra, meitai pūrā bija saadīti vairāki simti rakstos un krāsās neatkārtojami cimdu pāri. Tikai bērēm domātos cimdus adīja vecākas sievas. Noteikti ornamentu un krāsu uzbūves principi rosināja adītājām sacerēt arvien jaunas un interesantākas cimdu kompozīcijas, jo neviens cimda pāris nedrīkstēja tikt atkārtots pilnībā. Tieši rakstu un krāsu variēšana pierāda latviskā cimda estētisko vērtību. Interesanti atzīmēt, ka katrā Latvijas novadā bija savas cimdu adīšanas tradīcijas. Atšķirības vērojamas ne tikai krāsu kompozīcijās, bet arī rakstu sacerēšanā.

Cimda kompozīcija sastāv no vaļņa daļas, delnas un plaukstas daļas. Īpaša loma ir vaļņa daļai, jo tā sedz un silda cilvēkam ļoti svarīgo delma locītavu. Pulsa sildīšanai piemērota gan īpaša adīšanas tehnika, gan ornamentālais raksts. Visparastākais delnas un plaukstas rotājošais elements ir pamatu klājošais raksts. Rakstaino cimdu izteiksmīgākais rotājums novietots delnas daļā. Bagātie raksti mudina skaidrot ornamentu mitoloģisko un filozofisko nozīmi atbilstoši seno latviešu pasaules uztverei un ticējumiem.

Mūsdienu dzīves ritums arī cimdu adītājas darbā ir ieviesis korekcijas. Cimdu raksti kļuvuši vienkāršāki, cimdi tiek adīti ar veikalā nopērkamo dziju, kurai ir visai pieticīga izvēle- gan raupjumā, gan krāsu ziņā. Lai noadītu senā cimda kopiju, amata meistarei nepieciešamas īpašas zināšanas, iemaņas un pacietība, jāziedo daudz laika uzzīmējot rakstu pa rūtiņām, sagatavojot īpaši smalku vilnas dziju (25–30 valdziņu uz katras adatas), sakrāsojot atbilstošos toņus. Tādēļ šādu rakstu adītāju kļūst arvien mazāk, jo daudz vieglāk adīt mūsdienīgu cimdu ar pašas sacerētu rakstu, izmantojot rupju, rūpnieciski krāsotu dziju (15–20 valdziņu uz katras adatas). 

 JAUNAVU GALVAS ROTAS

 

Sendienās latvietēm bija pazīstams visai plašs galvassegu klāsts un galvas rotāšanai tika pievērsta īpaša vērība, iziet no mājas bez galvassegas bija nepieņemami. Galvassegām bija ne tikai funkcionāla, bet arī simboliska nozīme, to valkāšana saistīta ar valkātājas vecumu, svētku ieražām, kā arī ar valkātājas ģimenes stāvokli. Jaunavu un sievu galvassegas bija atšķirīgas, un to nēsāšanu noteica pastāvošās tradīcijas. Jaunavu goda ārējais simbols bija jaunavu vainags, katrā novadā tas ir atšķirīgs. Domājams, ka saskaņā ar gadsimtiem ievērotām tradīcijām tiesības nēsāt vainagu tika dotas meitenei sasniedzot noteiktu vecumu. Mazas meitenes vainagus nevalkāja, jo vainags zināms kā līgavas galvasrota.

Vainags darināts un uzglabāts kā svētums, tas nav ikdienas rota. Vainagus glabāja kā īpašu atmiņu un nodeva mantojumā meitai vai māsai, tos glabāja no paaudzes paaudzē. Jaunas meitas vainagus darinājušas pašas, mantojušas, bagātākās arī pirkušas. Reizē ar savu simbolisko nozīmi, vainags bija arī nepieciešama apģērba sastāvdaļa, kā arī rotas lieta. Greznākas galvassegas lika tikai godos un izejot ārpus mājām, mājās un darbā ejot nēsāja vienkāršus pašaustus lakatiņus.

Vainagu lika taisni galvas vidū, uz pieres tos nelaida zemāk par matu sākuma vietu. Nošķiebta vainaga valkātāju uzskatīja par netikušu. Valkājot vainagu svarīgs bija arī matu sakārtojums. Matus pina vienā vai divās bizēs – galvas vidū izšķīra celiņu un matus uz katru pusi gludi sasukāja un sapina. Bizes galos iepina krāsainas lentas. Valkājot matauklu vai kaspīni matus sakārtoja īpaši. Folkloras materiālos uzsvērts, ka garas, biezas bizes bija viens no jaunavas skaistuma kritērijiem/rādītājiem?.

Jaunavai izejot pie vīra, tā zaudēja tiesības valkāt vainagu un tai bija jāvalkā sievu galvassegas. Dažos novados bija arī īpaši līgavu vainagi, tā sauktie spožie kroņi. Šādu galvas rotu uz kāzām aizņēmās, jo stikla pērlēm, krellēm un dažādiem citiem rotājumiem greznotie vainagi bija ļoti dārgi un to varēja atļauties tikai dažas līgavas.

Vainaga noņemšana bija īpaša kāzu tradīcija - mičošana, kuru pazīstam arī mūsdienās. Jauno sievu mičojot, tai noņēma vainagu un uzlika sievas cepuri, ar to beidzās jaunavas un sākas precētas sievas gaitas.

 

 ARHEOLOĢIJA

Pēc kapulaukos atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt 7.-13.gs. valkāto apģērbu, rotas, kā arī galvassegas, kas bija svarīga apģērba sastāvdaļa. Jaunas meitas valkāja vainagus un matu auklas, bet precētas sievas galvasautus. Vecākais jaunavu galvasrotu materiāls, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir metāls. Senie vainagi bija veidoti no bronzas spirālītēm, kuras savērtas uz vilnas vai lina aukliņām.

Kā liecina arheoloģiskie izrakumi bronzas spirālīšu vainagi 1.g.t. un 2.g.t. sākumā sastopami visās baltu apdzīvotajās zemēs. 12.-13.gs. latgaļu un sēļu sievietes valkājušas uz brūni sarkanīga auduma pamata darinātus stikla krellīšu vainagus. Lībietes ap galvu sējušas rotātas matu lentas, kas kā galvassegu veids saglabājies vēl 19.gs. tautas tērpos Ziemeļvidzemē un Rietumvidzemē.

 ETNOGRĀFIJA

Etnogrāfiskie tērpi attiecināmi uz 18. un 19.gadsimtu, materiāli par tiem savākti ekspedīcijās. Etnogrāfisko tērpu izpētes un atdarināšanas galvenais avots ir Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, kurā ir skaitliski lielākā un pilnīgākā tautas tērpu kolekcija (ap 15600 priekšmetu). Kaut gan Latvija ir neliela valsts, mums pieejamais etnogrāfiskais materiāls ir ļoti daudzveidīgs un plašs.

Vēsturisko un ekonomisko apstākļu rezultātā Latvijā izveidojās 5 kultūrvēsturiskie apgabali - Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale un Augšzeme - ar katram novadam raksturīgām un noteiktām tautas tērpu valkāšanas tradīcijām, darināšanas paņēmieniem, apģērba piegriezumu, raksta kompozīciju, krāsu salikumu.

Visizplatītākais un raksturīgākais jaunavu galvasrotu veids latviešu tautas tērpā 18. un 19.gs. bija zīļu vainagi. Tos pēc darināšanas veida iedala „mīkstajos” un „cietajos”. Mīkstie vainagi raksturīgi Vidzemes, Latgales un Augšzemes novadiem, bet cietie – Kurzemei. Vecākajiem vainagiem ir ģeometrisks ornaments, jaunākajiem sastopams arī augu ornaments.

Kā vecākais vainagu veids uzskatāms metāla vainags, senos 16.gadsimta Zemgales vainagus ar cizelēto rotājumu valkā pie 19.gs. etnogrāfiskā tērpa, arī Kurzemē spangu vainags valkāts līdz pat 20.gs. sākumam.

Vainagi pēc materiāla un rotāšanas veida iedalāmi: metāla, zīļu, astru. Vainaga funkcijas pildīja arī matauklas, sienamie vainagi, kaspīnes un lentas.

VIDZEME 

Ziemeļvidzemē valkāja matauklas un vainagus. Novada austrumdaļā valkāja sarkanus ar zelta brokātu un pērlītēm izšūtus vainagus, bet, jo tālāk uz rietumiem, jo vainagu valkāja retāk. Visiemīļotākā jaunavu galvasrota Ziemeļvidzemē bija mataukla – reizēm līdz 6 metri gara, tā bija pašausta vai pirkta sarkana lenta ar iešūtiem puķu rakstiem galos.

Matauklas apņēma galvai tā, lai priekšējā mala uz pieres būtu līdz matu līnijai vai nedaudz virs tās, un pakausī sasēja pušķī galiem ļaujot nokarāties uz muguras. Jo gali nokarājās zemāk, jo labāk jaunava izskatījās, taču tikai retos gadījumos tos laida zemāk par ceļu locītavām.

Rūjienas apvidū matauklas „sameta vainagā” – matauklas vidusdaļu tik garā gabalā, cik vajadzīgs, lai apņemtu galvu, sameta cilpās, velkot vienu līkumu cauri otram. Vēl matauklas valkāja iepinot divās matu bizēs, apņēma katru gar savu pusi apkārt galvai un zem pakauša sasēja. Šādā sējumā matauklu gali nesniedzās zemāk par jostas vietu. Savdabīgais matauklu rotājums- stilizēti ziedu motīvi – varētu būt aizguvums no kaimiņiem – igauņiem.

Jaunas meitas Ziemeļvidzemē valkāja arī stikla pērlīšu vainagus, kurus parasti darināja no sarkana tūka auduma apmēram 6cm platus.

Vidzemes vainagiem raksturīgas lentveidīgas kompozīcijas. Valmieras pusē tie darināti no sarkana tūka un izšūti ar stikla salmiņiem.

Rietumvidzemē jaunavas ap galvu sēja pirktas, fabrikā ražotas zīda vai vilnas matauklas, parasti sarkanā, retāk zaļā krāsā. Sarkano matauklu galus izšuva ar krāsainām vilnas dzijām, dažkārt ar stikla pērlītēm.

Jaunavas šajā novadā galvā sēja arī zīda lakatus un krāsainas zīda lentas, novada austrumdaļā valkāja sienamos vainagus, tādus kā Austrumvidzemē.

 Sienamie vainagi – 2 līdz 4 cm platas, melnas samta lentas, kas nošūtas ar krāsainām pērlītēm, parādās 19.gs. vidū. Vainadziņa gali sasieti pakausī zem matu sējuma.

Austrumvidzemes jaunavas valkāja arī zīļu vainagus, tos darināja uz sarkana, retāk zila vai pelēka tūka vai vilnas trinīša auduma pamata. Tie ir dažādi izmērā un izkārtojuma rakstā. Dažviet vainagus vēl papildināja gar augšmalu piešūtas bronzas vai misiņa lapiņas.  

Lielvārdes novada meitas valkāja vainagus, kuri izšūti ar īpaši smalkām pērlītēm uz sarkana tūka auduma. Tas ir krāšņākais un pilnīgākais, kompozīcijā mākslinieciski augstvērtīgs darinājums. Tie ir paši augstākie vainagi bez oderes Latvijā (līdz pat 12 cm), uzliekot tos galvā, augšmala tam ieslīgst pret vidu.

Krustpils novada jaunavas valkāja dažāda platuma zīļu vainagus, bet novadam raksturīgākie ir tieši šaurāki vainagi nekā citur Vidzemē.

Piebalgā vainagi šūti uz melna vai tumši zila pamata. Tie bija plaukstas platumā, vainaga vienīgais rotājums - krāsainu pērlīšu rindas vainaga vidusdaļā.

 

LATGALE 

Latgales jaunavas vainagus darināja no sarkana tūka vai vadmalas, tos izrotāja krāsainām stikla zīlītēm un valkāja vēl 19.gs.1.pusē. Dienvidlatgales novada vainagi ir platāki un zīlītes rupjākas nekā kaimiņos - Austrumvidzemē.

Ziemeļlatgales novada jaunavu galvas rotas bija sarkani, ar sīkām pērlītēm greznoti vainagi. Pērlīšu izšuvums vainagā asociējas ar augu motīviem.

 

AUGŠZEME

Augšzemes novadā sastopami gan šaurāki, gan platāki sarkana tūka vainagi, kas rotāti zīļu rakstiem. Vainagi darināti 18.gs. un 19.gs. 1.pusē. un valkāti līdz 19.gs.vidum. Rupjo salmiņu izmantošana vainagus padara mazliet smagnējus, bet ļoti dekoratīvus. Plato vainagu raksturīgākā iezīme ir konusveida forma ar nedaudz sašaurinātu augšdaļu.

Īpatnējs ir Ilūkstes vainags, kuram virs pērlīšu raksta uzšūta zila zīda lenta, pie kuras piešūtas sārta auduma rozītes.

Latvijas Vēstures muzeja fondos ir interesants priekšmets ar nosaukumu – josta „matu pīne”. Teicējas ir stāstījušas, ka senāk tādas valkātas apsienot ap galvu kā sienamo vainagu ļaujot galiem skaisti nokarāties pāri mugurai. Nav iespējams nodemonstrēt tā valkāšanu, bet domājams, ka tā sieta ap galvu tāpat kā 7.-13.gs. sēļu vainags. Šādi vainagi darināti verot bronzas spirālītes uz vilnas dzijas pavedieniem un kārtojot vairākās paralēlās rindās.

Josta „matpīne”. Birži. 19.sāk. Aulejas tipa audene ar ažūru stikla pērlīšu vērumu jostas galā. 

 

ZEMGALE

Zemgales novadu pilsētu kultūra skāra visātrāk, tāpēc tautas tērpu valkāšanas tradīcijas šeit izzuda visstraujāk. Zemgalē jau 19.gs. vidū pie goda tērpa valkāti zīda lakati. No teicējām ir saglabājušās ziņas par pērlītēm izšūtu vainagu valkāšanu, bet Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā esošais Tērvetes vainags ir iegūts 1930.gadā.

Bagātu izziņas materiālu par 16.gs. darinātiem metāla vainagiem sniedz Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā glabātie 20 rotāti bronzas vainagi un to fragmenti. Vainagi darināti no bronzas skārda sloksnes, rotāti cizelēšanas tehnikā, kur ornaments iespiests no kreisās puses negatīvā. Labajā pusē tas parādās reljefu izciļņu veidā. Vainagu rotājumu raksts ir ģeometrisks, to platums no 2,5 līdz 10,7cm. Šaurākajiem vainagiem rotājums kārtots joslā. Platāko vainagu raksts parasti trīsdaļīgs, kur dominējošais ir vidusdaļas raksts. 16.gs. vainagu atdarinājumi mūsdienās tiek valkāti pie 19.gs. etnogrāfiskajiem tērpiem.

 

KURZEME 

Kurzemē tautas tērpu valkāšanas tradīcijas saglabājās līdz pat 20.gs.sākumam, tai pašā laikā Kurzemē saglabājušās visvecākās jaunavu galvasrotas – metāla vainadziņi. Tie nogājuši garu attīstības ceļu – no bronzas spirāļu, plāksnīšu un pakariņu vainaga līdz spangu vainagam Kurzemē, kas konstatēts 16., 17.gs. un valkāts vēl 19.gs. 60.- 70.gados.

 

Spangu vainagus valkāja Ventspils, Kuldīgas un Alsungas novada jaunavas. Par spangām sauc apaļas caurumotas metāla ripiņas, kuras tiek sarindotas gar metāla stīpas malām tās piešujot pie vainaga pamatnes. Senāk pamatnei izmantoja koka mizu vai bērza tāsi, vēlāk pamatnei izmantoja kartonu, kuru apvilka ar sarkanu vai zaļu vilnas audumu. Dodoties ceļā metāla vainagu pārsēja ar krāsainu zīda lakatiņu

 

Dienvidkurzemē meitas liek greznus, augstus, stāvus vainagus. Tie uzlīmēti uz stingra papes vai bērza tāss pamata, rotāti brokāta lentēm.

 

Nīcas un Bārtas vainagi darināti ar stipri paplašinātu augšējo malu un vainags veido konusu, kas noslēdzas ar lielām slīpētām stikla zīlēm. Raksts komponējas posmos un izveido īpatnēju kroņveidīgu rakstu, kas iežogots rupjākiem stikla salmiņiem. Vainaga apakšmalā piešūta sudraba lente, bet augšējā malā zeltīta līkločveidīga lenta. Valkājot vainagu meitas matus pina vienā bizē. Vainaga nēsāšanai bija vajadzīgas iemaņas, jo tas bija smags un viegli varēja nokrist.

 

Rucavā, kas ir Nīcas un Bārtas kaimiņu pagasts, nav valkāti vainagi, bet speciāls matu pinums izgreznots ar lentu – kaspīni. Lentas „kaspines” 19.gs. 2.p. lietotas Rucavā, bet domājams nākušas no lietuviešu tautas tērpiem, kur kaspīnes ir jaunavu visizplatītākās galvasrotas. Visbiežāk tās ir sarkanas, stilizētiem ziedu motīviem un ornamentiem rotātas zīda lentas. Pirms kaspīnes aplikšanas matu pīnes katrā pusē galvai vajadzēja sakārtot gar deniņiem tā saucamajos „ragos”, tad sēja kaspīni, lai tās augšējā mala stāvētu platāka par apakšējo. 

 

Ziemeļkurzemes jaunavu senākā galvasrota bijis vainags, kas darināts uz cieta pamata uzvelkot ar stikla pērlītēm un salmiņiem izšūtu sarkanu vilnas audumu. Vainaga rotājuma rakstu veido Talsu puses tautas tērpos tik iecienītā apaļā saulīte.

Austrumkurzemes novada jaunavu galvasrotas pie goda tērpa līdz 19.gs. vidum bija plats, uz papes vai tāss pamata šūts sarkana auduma vainags, kas bagātīgi rotāts ar stikla salmiņiem un pērlītēm. Liekas, ka zīļu vainagu izplatība šajā apvidū saistāma ar stikla cepļu darbību, kur ražoja arī stikla krelles.

 

Izmantoti Tautas tērpu centra SENĀ KLĒTS materiāli un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izdotās grāmatas „Latviešu tautas tērpi”I, II un III daļa.